HEV (CMIA)

E hepatīta pārnešanas ceļš (galvenokārt ar fekālijām perorāli) un klīniskās izpausmes (recesīva infekcija, akūts hepatīts, bez hroniska hepatīta utt.) ir līdzīgi kā A hepatīta gadījumā. E hepatīta sastopamība ir augsta jauniem cilvēkiem un pieaugušajiem. vecumā no 15-39 gadiem.E hepatīts ir arī pašlimita slimība.HEV nav arī tiešas patoloģiskas ietekmes (CPE) uz hepatocītiem.Ķermenis pēc slimības var iegūt noteiktu imunitāti, taču tā nav pietiekami stabila.Ir E hepatīta vakcīna, un E hepatīta profilakses pasākumi galvenokārt ietver fekāliju perorālās transmisijas ceļa pārtraukšanu.

HEV izdalās ar pacientu fekālijām, izplatās ikdienas saskarsmē, un to var izplatīties vai izraisīt epidēmijas uzliesmojumu, ko izraisa piesārņoti pārtikas un ūdens avoti.Saslimstības maksimums parasti ir lietus sezonā vai pēc plūdiem.Inkubācijas periods ir 2–11 nedēļas, vidēji 6 nedēļas.Lielākajai daļai klīnisko pacientu ir viegls vai mērens hepatīts, bieži vien pašierobežojošs, un tie neattīstās par hronisku HEV.Tas pārsvarā skar jaunus pieaugušos, no kuriem vairāk nekā 65% sastopami vecuma grupā no 16 līdz 19 gadiem, un bērniem ir vairāk subklīnisku infekciju.

Pieaugušo mirstības rādītājs ir augstāks nekā ar A hepatītu, īpaši grūtniecēm, kuras slimo ar E hepatītu, un pēdējos trīs grūtniecības mēnešos mirstība no infekcijas ir 20%.
Pēc HEV infekcijas tas var radīt imūno aizsardzību, lai novērstu tā paša vai pat dažādu celmu atkārtotu inficēšanos ar HEV.Ir ziņots, ka anti-HEV antivielas serumā lielākajai daļai pacientu pēc rehabilitācijas saglabājas 4-14 gadus.
Eksperimentālai diagnostikai vīrusu daļiņas var atrast no izkārnījumiem ar elektronu mikroskopu, HEV RNS fekāliju žulti var noteikt ar RT-PCR, un anti-HEV IgM un IgG antivielas serumā var noteikt ar ELISA palīdzību, izmantojot rekombinanto HEV glutationa S-transferāzes saplūšanu. proteīns kā antigēns.
E hepatīta vispārējā profilakse ir tāda pati kā B hepatīta profilaksei. Parastie imūnglobulīni ir neefektīvi ārkārtas pasīvai imunizācijai.